Mūsu mājā ir apmeties brīnišķīgs kaimiņš. Pareizāk sakot, kaimiņiene. Sieviete ir skaista, bet dīvaina. Viņai ir aptuveni 45 gadi, bet viņa ģērbjas kā pusaudze. Pārdroša 90. gadu pusaudze: koši legingi, ieplēsti topiņi. Ak, un īpaša rozīnīte: džinsa minisvārki un rozā neilona zeķubikses. Viņas raksturs ir arī dzīvespriecīgs: te peldkostīmā dodas uz strūklaku peldēties, te sauļojas blakus mājas parādes durvīm.
Šī sieviete bija vientuļa un meklēja mīlestību – viņa “uzmeta aci” savam kaimiņam, kuram bija tikai 24 gadi, bet viņš precējies un ģimenē auga bērns. Kaimiņiene viņu pastāvīgi aicināja pie sevis. Sacīja: esmu trausla, vientuļa sieviete, kurai nepieciešama palīdzība: te vajag ieskrūvēt spuldzīti, te iesist naglu, te durvis iesprūdušas. Vīrietis viņai nekad neatteica, vienmēr palīdzēja.
Un tad kādu dienu kaimiņiene nolēma pateikties savam palīgam un uzaicināja uz tēju. Viņi sēdēja un malkoja dzērienu. Te pēkšņi kaimiņiene koķeti paziņoja, ka gribētu viņam pateikties citādāk, un vispār viņai veselības apsvērumu dēļ esot vajadzīgs vīrietis, kurš viņu varētu seksuāli apmierināt.
Vīrietis atteicās no tik vilinoša piedāvājuma un dieba prom ko kājas nes. Un kā jau priekšzīmīgam ģimenes cilvēkam pienākas, viņš uzreiz pasūdzējās sievai. Viņa, protams, bija šokēta par tādu nekaunību un aulēkšiem devās skaidroties ar kaimiņieni.
Nav zināms, kā beidzās šī attiecību skaidrošana. Bet pēc kāda laika pie dzīvesbiedru dzīvokļa durvīm kāds pieklauvēja. Un kāds bija viņu pārsteigums, kad uz sliekšņa ieraudzīja bāriņtiesas pārstāvjus! Iestādē bija saņemta sūdzība par viņu ģimeni, un nevis viena, bet vairākas. Tajās bija norādīts, ka vecāki nepilda savus pienākumus: viņu bērns nepārtraukti raud, tiek iekaustīts un vienmēr staigā netīrā apģērbā, bet starp vecākiem nemitīgi notiek skaļi strīdi.
Viņu aizstāvībai teikšu, ka nekad neesmu redzējusi, ka bērnam uz ķermeņa būtu zilumi, nemaz nerunājot par netīrām drēbēm. Arī skandālus neesmu dzirdējusi. Nu jā, bērns dažreiz raudāja, ne jau pastāvīgi, arī manis pašas bērniem nereti piemetas histērijas lēkmes.
Bāriņtiesas pārstāvji parunāja ar vecākiem un kaimiņiem – viņi secināja, ka apmeklējumam nav bijis pamata un aizgāja prom. Tiesa, viņi brīdināja, ka būšot vēl viena kontroles pārbaude katram gadījumam!
Kā izrādījās, bāriņtiesu bija izsaukusi negantā kaimiņiene. Nezinu, vai viņu aizvainoja kaimiņa sievas sarīkotais skandāls vai pats kaimiņš par atteikšanos pārgulēt ar viņu, šādi aizskarot sievietes pašapziņu. Bet viens ir skaidrs: baidieties no aizvainotas dāmas dusmām!
Protams, varētu viņu apsūdzēt apmelošanā, bet tas ir dārgs prieks. Ģimene izlēma to nedarīt, jo tiesa visbiežāk nostājas tā pusē, kurš ziņojis bāriņtiesai. Jā – pat ja izrādās, ka ģimene ir kārtīga un bērns ir mīlēts un nav notikusi fiziska vai emocionāla vardarbība, paziņojuma pieteicēju tomēr var uzslavēt par modrību.
Pēc principa: labāk vērsties bāriņtiesā nekā klusēt un pieļaut nelabojamo. Skaidrs, ka šis gadījums nav par mūsu kaimiņieni. Viņa uzrakstīja iesniegumu ne jau tāpēc, ka uztraucās par bērnu, tomēr to nekādi nevar pierādīt. Vai bērns raudāja? Raudāja! Tātad vērīgajai sievietei varēja rasties aizdomas, ka ģimenē kaut kas nav kārtībā.
Šo stāstu man izklāstīja mana kaimiņa sieva. Kas tur īsti notika un kurš bija vainīgs, nav zināms. Taču pēc šī incidenta ģimene pārcēlās dzīvot uz citu vietu. Bet es tagad domāju, kā pasargāt savu savu vīru no liktenīgās kaimiņienes!
