Katrīnas rīts šodien sākās a.g.r.i. Tikai piecos no rīta viņa pamodās no tā, ka viņas v.e.c.v.e.c.ā.k.i. virtuvē dzēra tēju, klusi runāja, acīmredzot c.e.n.š.o.t.i.e.s. nepamodināt mazmeitu, bet viņa t.o.m.ē.r. pamodās.
Katrīna pamodās un nevarēja saprast kādēļ viņas vecvecāki tik agri ir pamodušies.
-Ak, Katrīna piecēlās! Bet ej vien gulēt, ir pārāk agrs.
– Vecmāmiņ, kāpēc tik agri? Kas notika?
Vecmāmiņa nopūtās, noslaucīja asaru no sejas:
-Tas diemžēl notika. Onkuļa Pētera vairs nav starp mums.
– Bet kā? – Katrīna bija pārsteigta, – Vakar es viņu satiku. Es gāju no upes, un viņš krāsoja kaut kādas durvis.. Viņš bija tikpat jautrs kā vienmēr. Viņš pat pacienāja mani ar savām māju plūmēm.
Vectēvs Sergejs stāvēja klusēdams, nopūtās, pakratīja galvu. Katrīna izgāja pagalmā. Mēs apsēdāmies dzert tēju. Viņi pieminēja onkuli Pēteri, kāds labs cilvēks, kurš bija labsirdīgs, viņš iestādīja augļu dārzu aiz saimniecības, pats to apkopa, neviens viņu nepiespieda, par to nejautāja. Dārzā bija ābeles, plūmes, b.u.m.b.i.e.r.i., ķirši, un avenes utt.
Un pats galvenais – ciema iedzīvotāji sākumā smējās par ekscentrisko vīrieti. Ciema iedzīvotāji neuzskatīja, ka tik daudz hektārus ir jāvelta d.ā.r.z.a.m.
– Pēter, nav ko darīt, vai kā? Tas ir dīvaini, cilvēki čukstēja.
Un, kad pagāja vairāki gadi, šis dārzs sāka ziedēt pavasarī, un cilvēkus priecēja, gan ar augļiem, gan ar smaržu. Dārzs atradās pašā kalna galā.
Un tad kādu dienu cilvēki devās uz darbu, paskatījās uz kalnu – un virs šī kalna bija mākonis, biezs, biezs, melnbalts, pēc tam viņi vienkārši saprata, ka tas nav mākonis, bet vienlaicīgi vairāki koki uzziedējuši. Visi noelsās, brīnījās, jo īpaši sievietes un bērni. Sievietes izplūda asarās, atceroties, kādas meitenes viņas bija, skrēja uz randiņiem un kur tas viss pazuda, kur tagad ir jaunie gadi? Šīs meitenes nosarka, skatoties uz dārzu, visi gribēja vakarā, saulrietā, pastaigāties tur un apsēsties uz soliņa.
Tur bija soliņš, Pēteris ko uztaisīja sev, lai būtu vieta kur apsēsties, lai atpūstos, kad laistīja savu dārzu. Un tā kā no kalna pavērās skaists skats. Tieši zem kalna tecēja skaista upīte, kura zaigoja saulītē.
Naktīs tur ir vēl skaistāk – saule riet aiz meža biezokņa, debesis spīd ar saulrieta krāsām, zvaigznes mirdz. Tur bija tik skaisti! Ar laiku visi ciema iedzīvotāji vēlējās iet uz šo skaisto dārzu pastaigāties un vērot saulrietu. N.e.v.i.e.n.a.m. vairs nebija šaubu, ka šī bija ciema skaistākā vieta, ko izveidoja vecs, vientuļš onkulītis.
Bet nu kad pienāca laiks noskaidrot, kurš pēc Pētera aiziešanas viņsaulē, kops dārzu, tad sākās strīdi un konflikti. Neviens nevēlējās pielikt roku šai skaistajai vietai. Visi vēlējās tikai pavadīt šeit brīvo laiku atpūšoties.
Galu galā Katrīnas vectēvs nolēma visu uzņemties uz sevis, jo nevēlējās, lai šī pasakainā vieta ietu zudībā. Viņš soliņam dārzā nomainīja dēļus, nokrāsoja tos. Tas joprojām pastāv līdz šai dienai. Cilvēki šo vietu uzskatīja par maģisku. Pie katra koka bija piesieta lentīte ar tekstu.
Tās ir cilvēku vēlmes. Viņi uzskata, ka viņu vēlēšanās piepildīsies. Ejot laikam Katrīnas vectēvam vairs nebija spēka kāpt stāvajā kalnā. Viņš vairs nevarēja uzkāpt kalnā. Pie mājas durvīm viņš parasti sēdēja un skatījās tālumā, uz kalnu aiz ciema, kaut ko smaidīdams.
Gan Katrīna, gan viņas vecmamma, gan vectēvs sēdēja uz soliņa uz raudzījās tālumā uz kalnu. Viņi klusībā pieminēja Pēteri, kurš izveidoja šo dārzu visiem ciema iedzīvotājiem, tomēr viņi to novērtēja tikai pēc vairākiem gadiem.
“Nu, cilvēks ir devies uz debesīm, bet viņa darbs turpina dzīvot arī pēc viņa,” Katrīnas vecmāmiņa klusi sacīja. Skumji, ka cilvēki nespēja ātrāk iepazīt šo maģisko vietu un pateikties par tās radīšanu Pēterim, jo tas bija viss ko viņš jebkad bija vēlējies, tomēr tā arī nesagaidīja to.
