Mamma man iedeva tikai skolas izglītību, pēc kuras viņa teica, ka, ja man vajadzēs augstāko izglītību, tad iestāšos un pabeigšu pati, bet mammai tam nav naudas, lai gan tā nav taisnība.
Mamma tolaik dzīvoja pie patēva, kurš bija normāls puisis un bija gatavs maksāt par manu izglītību, bet mamma teica, ka tas ir lieki.
Rupji sakot, pēc skolas saņēmu padomu, neapkaunot ģimeni un spērienu pa dupsi – izdomā pati, kā dzīvot šo dzīvi. Izņemot to, ka es drīkstēju nakšņot mājās.
Visu, ko esmu sasniedzis tagad, es patiešām sasniedzu saviem spēkiem. Es pati ieguvu izglītību, krāju mājokļa hipotēkai, pati atradu darbu un veidoju karjeru. Man neviens nepalīdz.
Mans patēvs nomira, kad man bija 20 gadi. Mamma dzīvo viņa dzīvoklī, viņa pati neko nav nopelnījusi, un viņai nav bijusi liela karjera, tāpēc viņai acīmredzami nav ar ko lielīties.
Un es sāku salīdzināt savu māti ar citām sievietēm. Kaut vai ar savu priekšnieci… Viņa izskatās lieliski savā vecumā, ir lieliska speciāliste un nesen iegādājās sev jaunu automašīnu.
Viņai ir arī divi bērni, kurus viņa audzināja viena. Abiem iedeva izglītību, abiem nopirka nekustamos īpašumus, kopumā sevi realizēja visās frontēs.
Kad es to visu pirmo reizi izstāstīju mammai, sakot, ka mamma ļoti zaudē šajā salīdzinājumā, man šķita, ka viņa uzsprāgs no bļaušanas. Viņas seja kļuva sarkana, vēnas izspiedās, ak vai, kā viņa kliedza.
- Kā tu uzdrošinies man kaut ko tādu teikt?! Kas tu vispār esi? – mamma iesaucās.
Uzdrošinos. Esmu jau sasniegusi vairāk nekā mana mamma savā vecumā. Man ir mans nopelnītais dzīvoklis, man ir izglītība, par kuru esmu samaksājusi, un es arī veidoju karjeru, nevis pieķeros vīriešiem. Es pati to sasniedzu.
Mamma bija nikna, un es pielēju eļļu ugunij. Es atcerējos visu, ko viņa nedarīja manā labā, atšķirībā no to meiteņu vecākiem, ar kurām viņa mani regulāri salīdzināja.
Izskandalējāmies līdz baltajām pelītēm, bet vismaz es jutos daudz labāk, it kā es būtu noņēmusi tonnu no saviem pleciem. Devos mājās, sagremoju sarunu un domāju.. Nonācu pie vienas interesantas domas – kāpēc es joprojām komunicēju ar tik toksisku cilvēku kā mana mamma?
Jo vairāk es domāju par šo jautājumu, jo skaidrāk saprotu, ka, pārstājot ar viņu sazināties, mana dzīve kļūs tikai labāka. Atliek tikai izlemt par šo soli, bet no otras puses dzīve nav mūžīga, un mamma jau ir pieklājīgā vecumā! Kā Jūs domājat, kā man rīkoties? Atbildi rakstiet zem facebook ieraksta komentāros!
