Kā vēsta portāls delfi.lv, par šo zinātnieki brīdinājuši jau agrāk – strauji kūstoši ledāji nozīmē ne tikai ūdens līmeņa celšanos okeānā un jaunu teritoriju applūšanu. Planētas sasilšana nes līdzi arī biežāku epidēmiju un pandēmiju riskus, dzīvniekiem un cilvēkiem saslimstot ar vīrusiem, kas gadu tūkstošiem bija iesprostoti ledū vai augsnē mūžīgā sasaluma zonā. Nupat jaunā pētījumā šīm bažām gūts kārtējais apstiprinājums, vēsta “The Guardian”.
Analizējot augsni un Heizena ezera nogulsnes, pētnieki no secinājuši, ka kūstošu ledāju tuvumā vīrusu izplatīšanās risks ir būtiski lielāks. Heizena ezers Kanādā ir lielākais saldūdens ezers uz ziemeļiem aiz polārā loka – tas ir ap 10 kilometrus plats un 70 kilometrus garš. Heizena ezeru klimata pārmaiņas jau būtiski ietekmējušas. 2018. gadā vēstīts, ka temperatūras izmaiņa par vienu grādu pēc Celsija nepilnu 20 gadu griezumā izmainījusi ezera ekosistēmu. Kopš 2007. gada vasarās ledāji, kas “baro” ezeru ar ūdeni, kusa straujāk nekā ziemā spēja atjaunoties. Līdz ar lielāku ledāju ūdens pieplūdumu ezerā nonāca ap 10 reižu vairāk nogulšņu nekā vēsturiski, tādējādi degradējot ūdens kvalitāti un piesārņojot ezeru ar, piemēram, dzīvsudrabu.
Pērn septembrī izdevumā “Nature Climate Change” publicētā pētījumā tika brīdināts, ka atkusnis mūžīgā sasaluma zonā varētu atvērt “bioķīmisku Pandoras lādi”. Gan ne plašā mērogā, bet daži precedenti jau ir. Piemēram, 2016. gadā Sibīrijas ziemeļos pēc karstuma viļņa vairāki cilvēki inficējās ar Sibīrijas mēri. Viens bērns gāja bojā. Šīs sērgas uzliesmojums reģionā iepriekš pēdējo reizi bija fiksēts 1941. gadā. Visticamāk, slimība sāka izplatīties pēc tam, kad atkušņa laikā tika atsegts inficēta ziemeļbrieža līķis.
Vairāk nekā 20 cilvēku inficējās, bet viens gāja bojā pēc Sibīrijas mēra uzliesmojuma 2016. gadā. Patogēns visdrīzāk saskarsmē ar cilvēkiem nonāca, atkūstot ilgus ziemeļbrieža līķim.
Lai labāk izprastu līdzīgu scenāriju iespējamību nākotnē, Otavas Universitātes pētnieki ievāca nogulšņu paraugus no Heizena ezera vairākās vietās – kur ezerā ietek nedaudz, vidēji daudz vai ļoti daudz ūdens no kūstošiem ledājiem. Iegūtajos paraugos izdalīts RNS un DNS, kas pēc tam sekvencēts un sekvences salīdzinātas ar mums zināmo vīrusu genomiem, kā arī ar iespējamo šo vīrusu pārnēsātāju – dzīvnieku, augu un sēņu – genomiem. Ar šiem datiem datorsimulācijā izvērtēts, cik lielus riskus rada šādi ledāju ūdeņu izplatīti vīrusi.
Otavas Universitātes zinātnieki vēl nepētīja, cik no šiem vīrusiem bija iepriekš nezināmi – to plānots paveikt darba turpinājumā. Ir gan skaidrs, ka pasaulē eksistē milzum daudz vīrusu, par kuriem mēs vēl neko nezinām. Pavisam nesen kādā vērienīgā pētījumā okeānā identificēti pat 5500 iepriekš nezināmi vīrusi. Attiecīgi arī vēl nav zināms, cik no Heizena ezera nogulsnēs atrastajiem vīrusiem vispār ir infekciozi. Tomēr līdzšinējā izpēte liecina, ka iepriekš nezināmi vīrusi potenciāli ir bīstami pat pēc gadu tūkstošiem, kas pavadīti sasalumā. Pērn Ohaio Štata universitātes zinātnieki ledus paraugos no Tibetas uzgāja 33 vīrusus, no kuriem 28 zinātnei bija jaunums. Tika lēsts, ka tie ir ap 15 tūkstošus gadu seni. Savukārt 2014. gadā Francijas zinātnieku komanda sekmīgi atdzīvināja Sibīrijas mūžīgajā sasalumā atrastu un 30 tūkstošus gadu senu vīrusu, padarot to atkal infekciozu. Tādējādi ledāju un mūžīgā sasaluma zonu atkušana ir arī epidemioloģisks risks.
Temperatūrai ceļoties, paaugstinās vīrusu pārneses risks starp sugām arī šajos arktiskajos reģionos. “Vai tas novedīs pie pandēmijām. To mēs droši nevaram zināt,” izdevums “The Guardian” citē pētījuma vadošo autoru Stefanu Arī-Brozū.
Pētījums lasāms zinātniskajā izdevumā “Proceedings of the Royal Society B”.
