Mūsu stāsta varones diena kā vienmēr sākās ar klapatām virtuvē, ar gatavošanos darbam un pirmklasnieka dēla pierunāšanu ātri saģērbties un paēst brokastis, lai nenokavētu skolu. Kā viņai beigsies šī diena? Tāpat kā parasti, ģimenes lokā? Noskaidrosim kopā!
Bija vēls ziemas vakars. Jekaterinas darba diena tuvojās noslēgumam. Viņa strādā par floriste ziedu veikalā. Veikals drīz tiks slēgts. Jaunā sieviete domās jau atradās mājās, kur viņu gaidīja vīrs un dēls Jegors. Bet tad iezvanījās telefons. Zvanīja vīrs. Viņa balsī Jekaterina uzreiz sadzirdēja trauksmi. Un viņa nekļūdījās: bija saslimis dēliņš. Viņa ātri pateica vīram, kas jādara, un steidzās mājās. Ceļā bija jāpavada diezgna ilgs laiks, jo ģimene dzīvoja ārpus pilsētas. Turklāt sākās putenis.
Uz ceļa transportlīdzekļi pārvietojās ļoti lēni. Beidzot sieviete nonāca pie ceļa, kas veda uz ciematu, kurā viņa dzīvoja. Lai cik uzmanīgi Jekaterina centās vadīt automašīnu, vienā brīdī viņa zaudēja kontroli pār spēkratu un iebrauca kupenā. Vairākas reizes sieviete mēģināja izbraukt atpakaļgaitā, taču nesekmīgi. Mašīna stāvēja uz vietas it kā būtu iemīta zemē.
Jekaterina satraukumā zvanīja vīram, taču nebija sakaru. Nakts, apkārt nevienas dzīvas dvēseles un neviena automobiļa. Sieviete izkāpa no mašīnas un paskatījās apkārt. Netālu, aptuveni 20 metru attālumā, viņa pamanīja vairākas mājas, no kurām vienā bija iedegta gaisma. Tas ir glābiņš, Jekaterina nodomāja.
Sievietei bija grūti pārvietoties stiprā vēja un sniega dēļ. Beidzot viņa nokļuva pie mājas, kurā redzēja degam gaismu. Paskatoties pa logu, viņa ieraudzīja apmēram septiņus gadus vecu meiteni, kura spēlējās ar mazu kucēnu.
Jekaterina pieklauvēja pie durvīm. Atbildot uz klauvējienu, viņa izdzirdēja priecīgu meitēna balsi, kura domāja, ka ieradusies viņas māte. Meitene uzreiz atvēra durvis. Ieraugot nepazīstamu sievieti, viņa sākumā bija nobijusies. Bet Jekaterina viņu nomierināja un paskaidroja, kāpēc viņa ieradusies. Kad sieviete ienāca miteklī, viņa sajuta spēcīgu aukstumu – šķita, ka māja nav kurināta vairākas dienas.
Iepazīstoties ar meiteni, sieviete viņu sāka izvaicāt, kāpēc tik vēlā stundā viņa ir viena mājās. Nastja (tāds bija meitenes vārds) teica, ka viņas māte ir kaut kur aizbraukusi. Viņa esot prom jau trešo dienu. Meitenes acīs parādījās asaras, un viņa apskāva savu kucēnu, lai neizplūstu raudās. Jekaterina pat nezināja, ko teikt. Pēkšņi viņa istabas stūrī ieraudzīja fiksēto telefonu. Sieviete nekavējoties zvanīja savam vīram, informējot, ka automašīna ir iestrēgusi sniega kupenā un bez viņa palīdzības viņa netiks mājās. Vīrs aizveda sasirgušo dēliņu pie opīša un omītes, bet pats devās palīgā sievai.
Parunājot ar vīru, Jekaterina nolēma, ka meitene ir steidzami jāsasilda un jāpabaro. Viņa aicināja skuķēnu doties uz mašīnu – tur bija auto plīts un svaigas maizītes, kuras viņa bija nopirkusi dēlam. Nastja bija ļoti apmierināta ar šo piedāvājumu. Automašīnā sieviete nosalušo meiteni ietina kažokā, pabaroja un padzirdīja ar siltu tēju.
Pēc nepilnas stundas ieradās Jekaterinas vīrs Nikolajs. Ieraugot meiteni sievas kažokā, kura ar milzu apetīti ēda bulciņu, viņš bija ļoti pārsteigts.
Jekaterina viņam ātri paskaidroja, kur viņa atrada meiteni un kāpēc viņa bija kopā ar viņu mašīnā. Viņa nespēja atstāt meiteni aukstajā, neapsildītajā mājā, Tāpēc, uzrakstījuši zīmīti Nastjas mātei, Jekaterina un Nikolajs aizveda meiteni un kucēnu uz savām mājām.
Nākamajā rītā Nastja pamodās ar spēcīgu klepu un augstu temperatūru. Ātrās palīdzības ārsts, apskatījis meiteni, teica, ka viņa steidzami jāved uz slimnīcu, jo viņai ir plaušu karsonis. Nastja slimnīcā palika vairāk nekā divas nedēļas. Visas šīs dienas Jekaterina un viņas vīrs viņu apciemoja. Meitenes māte tā arī neatbildēja uz viņai adresēto zīmīti. Tāpēc pāris nolēma meiteni vest uz savām mājām. Bet izrādījās, ka tas nebija tik vienkārši izdarāms, jo bērns bija bez dokumentiem. Tāpēc slimnīcas nodaļas vadītājs bija spiests vērsties policijā. Un tas nozīmēja, ka pēc izrakstīšanas no slimnīcas meitene jānogādā bērnunamā.
Jekaterina un Nikolajs bija ļoti pieķērušies meitenei un vēlējās viņu adoptēt. Bet – lai to izdarītu, vispirms bija jāatrod Nastjas māte. Viņi, netērējot laiku, devās uz māju, kur atrada meiteni. Par laimi, Nastjas māte jau ir atgriezusies mājās. Pāris viņai paskaidroja savas vizītes iemeslu. Jekaterina viņai pastāstīja, kas noticis ar Nastju, par viņas slimību un to, ka viņa ir nogādāta bērnunamā. Viņi pastāstīja arī par vēlmi adoptēt bērniņu.
Nastjas māte neiebilda un teica, ka parakstīs jebkādus papīrus. Viņa teica, ka meita viņai neesot vajadzīga.
Patiesībā Katerina un Nikolajs negaidīja, ka viņiem izdosies tik ātri atrisināt šo jautājumu ar Nastjas māti. No vienas puses, viņiem kļuva labāk ap sirdī no tā, ka varēja brīvi adoptēt meiteni. No otras puses, bija sāpīgi apzināties, ka mātei nav vajadzīgs savs miesīgais bērns.
Pagāja vairāki mēneši. Draugi, kas satika Jekaterinu un Nikolaju, bieži redzēja viņus pastaigājamies kopā ar burvīgu meiteni, puiku ar biezu matu kodaļu un paaugušos kucēnu. Viņiem visiem kopā bija labi. Apstiprinājums tam bija Jegora un Nastjas smaidošās sejas.
Dažreiz mēs bēdājamies par šķēršļiem, problēmām, notikumiem, kas negaidīti rodas mūsu dzīvēs. Bet gadās, ka to rašanās ir sava veida likteņa zīme no augšas. Tās nenotiek nejauši. Nereti nedienas un pārdzīvojumi bieži beidzas pozitīvi.
Kā tev patika šis stāsts ar laimīgām beigām? Varbūt arī tavā dzīvē gadījies kas līdzīgs. Priecāsimies, ja tu ar savu stāstu padalīsies komentāros!
