Ārsti nevarēja noteikt diagnozi, visi orgāni un viss pārējais darbojās normāli, atbilstoši vecumam, vecumdienas bija tikko iestājušās. Visa mūsu ģimene bija satraukta un sāka rūpēties par manu vecmāmiņu. Bet, kad visi saprata, ka tas būs ilgs laiks, viņi sāka meklēt attaisnojumus, lai nenāktu. Ieteicu visiem sanākt kopā un nolīgt medmāsu, bet neviens mani neatbalstīja.
“Viņa nav mūsu pašu vecmāmiņa, viņa nav mūsu māte, bet gan tante, atradīsim viņai veco ļaužu pansionātu,” tā teica mani draudzīgie radinieki. Es teicu, ka tas nenotiks, un sāku pati apciemot Babu Oļu.
Protams, es biju nogurusi, un tad mans vīrs ieteica pārvest pie mums manu vecmāmiņu. Baba Oļa piekrita.
Mēs viņai iedalījām istabu, vīrs izsauca labu ārstu, kurš noteica, ka viņas slimība ir novēlota reakcija uz vīra nāvi. Zāles, mūsu uzmanība, bērnu smaidi darīja savu, Baba Oļa sāka atgūties.
Mūsu bērni stāstīja vecmāmiņai par savām aktivitātēm skolā, nesa viņai zīmējumus un skaļi lasīja mājasdarbus, un viņa dalījās atmiņās no sava garā mūža. Baba Oļa kopā ar mums dzīvoja 6 gadus.
Viņa man testamentā atstāja savu dzīvokli pilsētas centrā. Un šeit arī viss sākās.. Visi radinieki trakoja, pieprasot savu daļu, viņi pat vērsās tiesā… neuzvarēja, bet mani nervi bija izsīkuši..
Visi strīdējās, bet es nedomāju, ka man vajadzētu dalīties.. Ja es nebūtu iestājusies par savu vecmāmiņu, mēs bez sirdsapziņas sāpēm būtu viņu nosūtījuši uz pansionātu, bet tā – mums ar bērniem bija mīļotā vecmāmiņa, kuru viņi vienmēr atceras ar lielu siltumu.
Vai Jūs dzīvē esiet dzirdējuši šādas situācijas? Komentāru atstājiet zem facebook ieraksta!
