- Kas mēs esam, briesmoņi kaut kādi? — vīrs nomurmināja: “Mēs tiksimies, kā pienākas.” Kā sauc manu znotu?
“Džans,” Alīna atbildēja.
- Žans? – vīrs nesaprasdams..
- Francis vai kā? – es noelsos.
“Gandrīz,” mana meita iesmējās un steidzās beigt sarunu..
Mēs ar vīru bijām nedaudz apmulsuši. Kāpēc mums ģimenē ir vajadzīgs francūzis? Kā ar viņu kontaktēties? Tad pirmais šoks pārgāja. Mēs nolēmām, ka Žans ir Žans. Principā franči ir ļoti jauki, mūsu meitene ķēmu neizvēlētos..
Un tagad ir pienākusi tā stunda! Alīnas mašīna piebrauca pie mājas, mēs, pacēluši skatienu no pēdējiem sagatavošanās darbiem pie galda, izskrējām uz ielas viņu sagaidīt. Un ko mēs redzam?
Mūsu skaistā meita izkāpj no mašīnas, un viņai pie rokas ir kāds ķīnietis! Visīstākais..! Mazs, kā pusaudzis.
“Iepazīstieties, šis ir Džans,” Alīna saspringti pasmaidīja. – Džan, tie ir mani vecāki.
“Sveiki,” ķīnietis teica tīri krieviski, “tas ir ļoti jauki.”
“Es gan nevaru teikt to pašu,” nomurmināja vīrs, pagriezās un devās prom uz māju.
Viņš nepārprotami bija šokā. Un es arī! Kas man jādara? Vai man arī bēgt? Bet mana meita ir ieradusies. Es dziļi ievilku elpu, apskāvu meitu, bez emocijām pamāju znotam un aicināju iekšā, mājā.
Mājā jau bija jūtama stipra alkohola smaka. Vīrs, acīmredzot, aiz neapmierinātības, izdzēra vismaz pusi pudeles konjaka.
Alīna un Džans ir tik laimīgi, smaida viens otram, sadevušies rokās. It kā viss būtu kārtībā. Es viņus saucu pie galda. Un tad vīrs iznāca šūpojoties. Šķiet, ka es kļūdījos – tas neaprobežojās ar pusi pudeles, redzams, ka viņš ir izdzēris vairāk..
“Es nedomāju, meitiņ, ka tu šādi ar mums izrīkosies,” vīrs sacīja, šļupstēdams… “kā mēs tagad varam skatīties cilvēkiem acīs?” Ja kāds man jautās par manu znotu? Ko es atbildēšu? Kas viņš ir?
“Es esmu Džans,” znots pasmaidīja, “es saprotu jūsu apjukumu.” Bet mēs ar Alīnu mīlam viens otru.
- Tas nav uz ilgu laiku! “Uztaisīsi” mūsu meitai bērnu un bēgsi uz dzimteni,” vīrs norūca.
“Es nekur nebēgšu,” Džans atkal pasmaidīja, “Es esmu dzimis Krievijā.” Es arī esmu pa pusei krievs.
“Tas ir pamanāms,” vīrs pasmīnēja.
“Tēt, Džana māte ir krieviete, un viņa tēvs ir ķīnietis,” sarunā iesaistījās Alīna. — Viņi dzīvo Maskavā, un mēs ar Džanu mācījāmies vienā grupā. Tagad viņš ir atvēris savu ceļojumu aģentūru. Mīļie vecāki, mans vīrs ir īsts krievs. Kā arī viņam patīk krievu virtuve..
“Īpaši borščs,” Džans pasmaidīja.
Es neizpratnē uzmetu aci mūsu uzklātajam galdam, jo biju gatavojusi visādus žuljēnus un kruasānus. Es centos izpatikt savam franču znotam. Bet viņš izrādījās krievu ķīnietis..
“Mēs pagatavosim boršču,” es beidzot vismaz kaut ko pateicu, “un tagad pagaršosim to, kas mums ir pagatavots.”
Vīrs vēl mazliet bija dusmīgs, tad apsēdās pie galda. Pamazām mēs visi sākām runāties.
Pēc novembra brīvdienām bērni ieradās pie mums uz Jauno gadu, bet pēc tam uz Lieldienām. Un zini, ko es sapratu? Ne velti mana Alīna iemīlēja šo Džanu. Viņš ir ļoti gudrs un burvīgs puisis.
Protams, mums ar vīru nebija viegli to pieņemt. Bet tā ir meitas izvēle. Un es redzu, ka viņa ir patiesi laimīga. Kas tad mums vecākiem vēl vajadzīgs? Kā jūs domājat, vai tautībai ir nozīme attiecībās? Komentāru atstājat zem facebook ieraksta!
